Kas notiek ar mūsu bērniem?

Vai esat pamanījuši, kā mainījusies bērnu komunikācija?

Starpbrīžos — telefoni. Braucot autobusā — telefoni. Kafejnīcās — telefoni.

Jautājot bērnam, kā pagāja diena, atbilde visbiežāk ir īsa: "Normāli."

Skolotāji stāsta, ka telefonu aizliegums skolās ir kļuvis par milzu izaicinājumu. Bez ekrāna daļa bērnu kļūst pat agresīvi. Bet, rokot dziļāk, top skaidrs: zem šīm emocijām slēpjas trauksme un bailes — kas ES ESMU bez telefona?

Ekrāna noņemšana atsedz tukšumu. Brīvi sarunāties, ieskatīties acīs un izteikt savu domu — tam šodien vajag drosmi.

Tehnoloģijas un mākslīgais intelekts var palīdzēt izpildīt tehnisko pusi. Bet būt CILVĒKAM — to iemāca tikai cilvēki.

Tāpēc mums ir jāatgriežas pie pamatiem: no jauna jāiemāca bērniem uzticēties sev, brīvi paust viedokli un sadarboties, radot reālus, taustāmus rezultātus dzīvē, nevis datorspēlē.

Tieši tāpēc es radīju Piedzīvotājus

Piedzīvotāji ir neformālās izglītības platforma, kur centrā ir bērns. Es iedodu rīkus, lai katrs dalībnieks kļūtu par savas dzīves līderi — atrastu savu balsi un klātienē piedzīvotu, kā viņa idejas pārtop reālos rezultātos.

Nevis klausīties un pildīt instrukcijas, bet sapņot, radīt un piedzīvot savu ideju īstenošanos.

Mana pieeja balstās 3 pīlāros:

1. Skatuves drosme un komunikācija

Mācāmies runāt tā, lai citi klausās, un klausīties tā, lai otru sadzirdētu. Caur drosmes vingrinājumiem un praktisku uzstāšanos palīdzu bērniem pārvarēt bailes kļūdīties, iemācīties paust savu viedokli un ar pārliecību pastāvēt par sevi.

2. Dizaina domāšana un ideju radīšana

Problēma nav šķērslis, bet sākumpunkts. Izmantojot dizaina domāšanas rīkus, es mācu bērniem analizēt situācijas, meklēt nestandarta risinājumus, strādāt komandā un pārvērst "kas būtu, ja būtu" konkrētā darbības plānā.

3. Reāli projekti un rezultāts

Teorija paliek otrajā plānā — mēs radām īstenībā. Manās meistarklasēs un ciklos jaunieši paši plāno, veido produktus vai organizē pasākumus. Viņi gūst neaizstājamu pieredzi: "Es varu, es izdarīju, un tas strādā!"